BNS 20
Baltijas valstis un arī ziņu aģentūra BNS šogad pārkāpj 20 gadu slieksni. Tas ir laiks, kad ne tikai atskatīties uz paveikto, bet domāt arī par nākotni. Tādēļ visu gadu mēs publicēsim Latvijai nozīmīgu cilvēku un visdažādāko jomu ekspertu pārdomas, kāda mūsu zeme būs nākamajos 20 gados.
Roberts Strīpnieks: jāsaprot, ko pēc 20 gadiem uzskatīsim par savu galveno bagātību
Roberts Strīpnieks, "Latvijas Valsts mežu" prezidents:
"Ja domājam par laiku pēc divdesmit gadiem, ir svarīgi saprast divas lietas. Pirmā, kas būs šie cilvēki, kuri pieņems lēmumus, kas ietekmēs mūsu dzīvi pēc diviem gadu desmitiem - kā viņi domās un kādas būs viņu vērtības? Un otrā - ko mēs uzskatīsim par savu galveno bagātību un cik efektīvi mēs spēsim to izmantot savā labā, jaunu vērtību radīšanā.
Cilvēki
Arī pēc divdesmit gadiem Latvijā dzīvos latvieši. Taču tie būs latvieši ar eiropeisku domāšanu un skatu uz lietām. Vismaz es ceru, ka tādu būs krietni vairāk nekā tagad. Un par to lielā mērā mums būs jāpateicas tiem, kas tagad dodas uz ārzemēm labākas dzīves un darba meklējumos. Diemžēl daļa no viņiem Latvijā vairs atgriezīsies tikai atvaļinājumā vai darba darīšanās, bet būs daļa, kas tomēr pārbrauks mājās arī uz palikšanu. Viņi sev līdzi atnesīs daudzas mums būtiskas un nepieciešamas lietas - citas kultūras izpratni, daudz lielāku toleranci pret citu rasu un uzskatu cilvēkiem. Ja tagad pasaulē aiziet klasiskais latvietis, kas aizbrauc ar klasiskam latvietim raksturīgām īpašībām, tad atpakaļ viņš jau atbrauks kā eiropietis. Desmit divdesmit gadu ir ļoti ilgs laiks cilvēka mūžā, kas var lauzt vecās paražas un veidot pavisam jaunu skatījumu uz sevi un pasauli.
Mums būs jāpieņem šis citādais, kas tagad liekas vēl svešs, jo tagad uz savu valsti skatāmies no privātīpašnieciskuma pozīcijām. Tas ir saprotami, jo tikai pirms divdesmit gadiem mēs atguvām savu valsti, un tieši tāpēc tas ir svēti un ar šo dārgumu mēs nevēlamies ne ar vienu dalīties. Taču, kad nolēmām kļūt par Eiropas Savienības (ES) sastāvdaļu, mēs pieņēmām sevi kā daļu no kaut kā liela, kā vienu no šīs savienības sastāvdaļām. Mums būs jāpierod, ka citas ādas krāsas un reliģiskās piederības cilvēkus varam sastapt ne tikai kā tūristus uz ielas, bet gan arī pie blakus darba galda, kaimiņmājā, skolas solā un arī ģimenē. Es ļoti ceru, ka pēc 20 gadiem būsim jau sapratuši - jo dažādāki cilvēki, jo interesantākas idejas visapkārt var rasties, un no tā mēs visi varam tikai iegūt.
Taču ir arī bažas, kas saistītas ar nākotni, proti, kas tā būs par paaudzi, kura pieņems lēmumus pēc desmit, piecpadsmit gadiem, un uz kādām vērtībām tā balstīsies? Ja paskatāmies uz mūsdienu pusaudžiem - ko šī paaudze redz, ko iemācās tagad - laikā, kad viņi veidojas kā personības. Viņu uztvere, attieksme pret dzīvi arī būs to lēmumu pamatā, kurus viņi nākotnē pieņems. Viņi joprojām ir pārmaiņu bērni - viņi ir redzējuši visu veidu cilvēku vājības, mežonīgā kapitālisma izpausmes, kapitāla uzkrāšanas fāzi, viņi ir redzējuši arī absolūto nabadzību. Viņi ir pieredzējuši savā ziņā šķiru cīņu. Vissliktākais, kas var mūs nākotnē sagaidīt, ir tas, ka daļa no viņiem uzskatīs, ka būt veiksmīgiem ir slikti, ka pelnīt naudu un kaut ko sasniegt dzīvē arī ir slikti. Ka joprojām dominēs uzskats: bagāts spānis - tas ir labi, bet bagāts latvietis - tas ir slikti, tāpēc viņš ir sodāms.
Zeme
Latvijā vienmēr līdztekus pastāvēs divas vērtības. Pirmā - tie būs šeit dzīvojošie cilvēki. Otrā - zeme. Savulaik jau Marks Tvens teica: "Pērciet zemi, jo to vairs neražo." Tieši šī tēze arī būs tā, kas būtiski ietekmēs nākotnes notikumus. Pēc 20 gadiem Latvijā būs ļoti grūti atrast neizmantotu zemes pleķīti.
Liela daļa no tās zemes, kas pašlaik ir neizmantota un kas ir aptuveni 10% Latvijas teritorijas, kļūs par mežaudzēm. Mežs, protams, nav vienīgais zemes izmantošanas veids, bet ar laiku tas paliks arvien interesantāks, jo mainīsies koksnes patēriņa struktūra un tas savukārt piesaistīs arvien jaunus investorus.
Pēc 20 gadiem celulozes un papīra ražošanas īpatsvars mežsaimniecībā būs nesalīdzināmi mazāks nekā patlaban. Mūsu koksne nonāks pavisam citur, galvenokārt enerģētikā. Taču tā būs ne tikai tradicionālā enerģētika, kur tagad izmanto šķeldu. Koksne spēj radīt enerģētiku ar augstāku pievienoto vērtību - uzskatu, ka pēc 20 gadiem Latvijā būs vairāki lieli uzņēmumi, kas koksni izmantos ogļūdeņraža ieguvei. Tas nozīmē, ka mums būs arī ekoplastmasas ražošana, koksni spēsim izmantot arī sintētiskās degvielas ražošanai. Patlaban mēs pat nevaram iedomāties visus iespējamos produktus, ko nākotnē ķīmiskā industrija ļaus izveidot no koksnes.
Latvija jau tagad paliek arvien interesantāka lielizmēra investīcijām - tās, kuras ir mērāmas ne tikai desmitos vai simtos tūkstošu latu, bet gan drīzāk desmitos un simtos miljonu latu. Mēs kļūstam arvien interesantāki arī pasaules finanšu investoriem, kuri meklē zema riska, ilga termiņa ieguldījumu iespējas, kad nav jābaidās par to, ka kapitāls var zust. Un galvenais viņu investīciju objekts būs meža zeme. Tas ir zema riska ieguldījumus, jo ražojošie faktori ir augsne ar barības vielām, saule, ūdens. Arī tagad, lasot šo tekstu, mežs aug un aug arī tā vērtība.
Saimnieki
Mums ir jārēķinās, ka, gadiem ejot, arvien samazināsies robežas starp cilvēkiem, pilsonībām un tautībām. Vismaz Eiropā barjeru paliks arvien mazāk. Es neticu versijām, ka Eiropa varētu atkal sadalīties un pārvērsties mazās kņazistēs. Pasaulē esošās lielvalstis - ASV, Krievija, Ķīna, Indija - turēs spriedzē arī Eiropas politiķus, un mums būs vajadzība apvienot spēkus, lai turētu tām līdzi un nekļūtu par otršķirīgiem spēlētājiem pasaulē.
Mazinoties barjerām, arvien lielāks īpatsvars no meža un citām zemēm Latvijā piederēs tiem cilvēkiem, kuri nebūs pastāvīgi Latvijas iedzīvotāji, vai arī juridiskām personām, kam dibināšanas vieta nebūs Latvija. Viņi šeit vēlēsies ne tikai aktīvi ekonomiski nodarboties ar mežsaimniecību, bet arī būs priecīgi, ja varēs atpūsties. 20 gadu laikā dzīve nepaliks lēnāka. Tā būs straujāka, intensīvāka, prasīgāka pret cilvēkiem. Līdz ar to iespēja kaut nedaudz atdzesēt pārkarsušos prātus būs arvien pieprasītāka.
Manuprāt, turpmāko gadu laikā notiks arī īpašuma konsolidācija. Mēs pirmajā zemes reformas fāzē esam iemācījušies saskaldīt savus zemes īpašumus. Taču ekonomika spiedīs veidot lielākus īpašumus. Es pieļauju, ka būtiskas strukturālas izmaiņas skars arī valsts un pašvaldību meža valdītājus. Valstij un pašvaldībām vairāk paliks tie meži, kas no vides viedokļa būs jāaizsargā. Savukārt komersants, kas nodarbosies ar ekonomisko mežu apsaimniekošanu, būs atklāta akciju sabiedrība, iespējams, ka tās akcijas tiks kotētas biržā. Lai "Latvijas Valsts meži" nonāktu biržā, ir ejams vēl tāls ceļš - gan uzņēmumā pašā, gan arī cilvēku prātos, lai beidzot vairs nebūtu baiļu atdot šo resursu privātīpašumā. Taču, ja pat tas nenotiks pēc 20 gadiem, tas noteikti notiks pēc 30, 40 gadiem."
atpakaļUz sākumu
